No 17. septembra līdz 7. novembrim Bulduru Izstāžu namā (Muižas iela 6, Jūrmala) skatāma izstāde “Saules pinums”, kas ir tēlnieces Annas Egles jaunāko skulptūru sērija, kurā savijas abstraktas, simboliski precīzas un zemapziņas tēliem piesātinātas formas. To iedvesmas avoti meklējami dainu estētikā, Latvijas dabā un cilvēka ķermenī. “Saules pinums” ir ne tikai skulptūru sērija - tas ir mēģinājums saprast, kā atsevišķas formas, pieredzes un atmiņas savienojas vienā veselumā - telpā, laikā un pašā cilvēkā. Šī sērija ir turpinājums jaunās tēlnieces darbu ciklam “Trejdeviņi” (2024). Tas ir nākamais punkts šajā ceļā - mēģinājums ielūkoties savienošanās, pinuma un veseluma tēmās.
Cilvēka ķermenī saules pinums savieno neskaitāmus nervu ceļus - tā ir vieta, kur var sajust gan saspringumu un bailes, gan prieku un pacēlumu. Reizēm šķiet, ka tas ir visu jūtu pinumu pinums; iztēlojoties, kā saules pinums varētu pārtapt par mēness pinumu un kā arī kosmosā varētu būt līdzīgi zvaigznāju pinumi. Māksliniece, raksturojot savu radošo procesu, uzsver: “Veidojot skulptūras, cenšos sasniegt formu, kas savā veselumā ir vistuvāk pilnībai vai skaistumam. Šis process pārņem arī mani, vienlaikus it kā veidoju arī sevi, iekšēji sniedzoties pēc veseluma stāvokļa. Veidojot ko ārēju, notiek apgrieztais process iekšienē.”
Izstāde veidota kā daudzslāņains stāsts divās telpiskās zonās - iekštelpā un ārtelpā. Darbi izstāžu zālēs stāsta katrs par sava veida dārgumu, arī tad, ja šis dārgums ir kāda pieredze vai dārga kļūda. Telpas centrā darbs “Saules pinums”, pārējos darbus savienojošs punkts. Skulptūras pievēršas izcelsmei - zemei, saknēm un paaudžu savstarpējai saiknei, tā ir kā atgriešanās pie pamatiem, pie spēka, kas nāk no izcelsmes un zemes.
Ārtelpā eksponēts 2025. gadā tapušais darbs “Sirds mājiens”, kas aicina paraudzīties uz sirdi ne tikai kā uz dzīvības centru un virzītājspēku, bet arī kā uz ķermeniskās jušanas orgānu, kura puksts līdzinās acs mājienam. Sirds, mākslinieces ieskatā, bez prāta dalības ievieš līdzsvaru un harmoniju, kā arī ļauj noticēt saviem spēkiem. Balansējot uz abstrakcijas un figuralitātes robežas, māksliniece statiska medija līdzekļiem panāk iespaidu, ka darbu forma ir kustīga, bet materialitāte - justspējīga.
Daļa no izstādes darbiem tapuši 2026. gada vasarā Kalifornijā, ASV, atrodoties sakrālās tēlniecības, jaundarbu veidošanas un bronzas liešanas praksē. Šie darbi tika veidoti mālā kā ikdienas rīta rosme, ļaujoties gan iepriekš skicēs atrastajam, gan tam, kas radās konkrētajā mirklī. Forma tika meklēta bez iepriekš noteikta gala rezultāta, līdzīgi kā klavierspēles improvizācijā, sadarbojoties ar pianisti Arwyn.
Anna Egle (dz. 1990) 2017. gadā ieguvusi maģistra grādu tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2011. gada rīkojusi personālizstādes Latvijā un piedalījusies grupu izstādēs Latvijā un pasaulē (personālizstādes galerijā MABOCA (2024, 2025), Rīgas mazākajā galerijā (2025); meses ZONAMACO, Mehiko (2025), Vienna Contemporary, Vīne (2025), Art Vilnius, Viļņa (2025); grupu izstādes “Spēkstacija”, KIM? Rīga (kopā ar gleznotāju Ievu Putniņu, 2026), Call me Lola, Mehiko (2025), “Kailā dzīvība”, Cēsu mākslas festivāls (2025), “Cik vērts?”, Bulduru Izstāžu nams (2024)). Viņas darbi iekļauti privātkolekcijās ASV, Dānijā, Austrijā, Latvijā un Lietuvā. Vairāk nekā desmit gadus A. Egle darbojusies sakrālo skulptūru projektos ASV, kur viņas darbi turpina dzīvot kultūras un garīgo telpu interjeros.
