Edgara Vērpes (1958) personālizstādei Tumsas zīmogs ir tieša emocionāla saikne ar neaptveramo agresiju, kas sākās 2022. gada 24. februārī, un kas pilnībā devalvēja dzīvības vērtību un neatgriezeniski izmainīja mūsu ikdienu. “Karš satriec ar nežēlību un Edgaram Vērpem tas liek savas izjūtas un pārdzīvojumus izpaust vizuālo tēlu valodā. Kopš 20. gadsimta 80. gadu sākuma viņš radošajā darbā ir mērķtiecīgi virzījies no viena izteiksmes veida pretstata uz citu, no eļļas glezniecības uz eksperimentiem ar jaukto tehniku. No kluso dabu tumši gaišā kontrasta Vērpe pāriet uz sprieguma pilno apslēpto simbolismu, padomju laika apkārtējo negāciju, un bezcerīgo nākotni atspoguļo kā vārtus, kas ved uz nekurieni, rada kompozīcijas ar iedobumos iesprostotu mūmiju apveidiem. Turpretī nākamo pavērsienu zivis iezīmē harmoniska pāreja uz lakonisku vertikālo formu un faktūru risinājumu eksperimentālā autortehnikā.
Taču 2014. gada Ukrainas dramatisko notikumu iespaidā slaidais zivs apjoms pakāpeniski pārveidojas par šāviņiem kā atmiņām par bērnības rotaļām Kurzemē, kur zeme vēl bija pilna ar sarūsējušām Otrā pasaules kara mīnām un patronām. Personālizstādē „Intereses. Konflikts” 2017. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā agresora iebrukums Austrumukrainā iedvesmo mākslinieku radīt objektu „Gruz 200”, lai raisītu asociācijas ar melniem līķu maisiem, ar nāves kravu. Edgaram Vērpem liekas simboliski, ka katrai šāviņu kravai (Gruz100) pretim tiek sūtīta līķu krava (Gruz 200). Viņu skaudri šokē, ka cilvēki maisos, kas saņēmuši savu lodi vai mīnu, „tajās klasificētajās kravās nekas nav. Tur nav personību. Tie ir ķermeņi, ar kuriem rēķinās tikai kā ar kravu.”
Traģisko kara notikumu iespaidā Edgara Vērpes radošais process eskalē, un kompozīcijas „Gruz 200” astoņus metrus augstā vertikāle tagad ir pārvērtusies horizontālā nebeidzamā „divsimto” klājumā bez robežām. Savukārt 2023. gada cikls atspoguļo nemitīgi pieaugošo emocionālo spriedzi. Pirmā kompozīcija „Yelnya. 19. 01. 2022” kā bezkaislīgs satelīta uzņēmuma fragments dokumentē Krievijas armijas tankus, dislocētus pie Ukrainas robežām. Otrā „Bile. 24. 02. 2022” ar leģendāri drosmīgās Čūsku salas siluetu uz tumša bezdibeņa fona iezīmē kara vēsturisko sākumu. Trešā daļa „Nulle. 2023” vizuāli materializē saārdīto, mīnēto, uz gadu desmitiem sagandēto auglīgo Ukrainas melnzemi.
Edgara Vērpes individuālā atklāsme uztverama kā izaicinoši iedarbīgs personīgais ierocis, kas līdzcilvēkiem liek pārdzīvot par Ukrainā notiekošo, par traģēdiju, kas skar mūs visus, liek nemitīgi domāt, vērtēt, nepalikt vienaldzīgam. Edgars Vērpe nemitīgi eksperimentē ar materiāliem, ar šūnu kartonu, papīru, epoksīdu, akrilu, ogli, smiltīm, veidojot atšķirīgas faktūras no spoži gludas virsmas līdz asi raupjai, visā darba tapšanas procesā ieliekot savas izjūtas, niknumu un sāpi par Ukrainas likteni.” Dr. art. Dace Lamberga
Izstādes atklāšana 7. septembrī pl. 17.00
